Par projektu

Klasisko elementu iedvesmota ģeometrija

Katras lielākas filozofijas pamatā ir mēģinājums aprakstīt pasaules izcelsmi un tās uzbūvi, kur galvenā loma ir pirmelementiem. 

Alķīmijas idejas pamatā ir pieci vai vairāki klasiskie pamatelementi: zeme, ūdens, uguns, gaiss, ēteris, telpa u. c. Katram elementam piemīt savas īpašības, un tie ir saistīti arī ar noteiktu formu valodu. Saskarsme un mijiedarbība ar ģeometriju dod mums fizisku iespēju izjust formas, veidot saikni ar dabu un ļauj savienoties ar augstākiem apziņas līmeņiem, atrodot kopīgo modeli, kas mūs visus saista gan fiziski, gan garīgi . 

Ja elementus apvieno, tie iegūst dzīvām būtnēm raksturīgās īpašības – kompleksu ģeometriju jeb formu, kur elementi ir tikai to daļa, sākums sarežģītākām struktūrām.

Forma ļauj uztvert objektu un tā jēdzienu gan kā tēlu, gan kā simbolu. Arhitektūra ir formu valoda, un dizains strādā ar formām. Arhitektūra ir attiecības starp cilvēkiem, telpu un ģeometriju, tā piešķir mērogu un palīdz sajust ietekmi uz emocionālo stāvokli, enerģiju un vitalitāti. Pareizi realizēta tā cilvēkam dod iespēju piedzīvot harmonijas sajūtu.

Arhitektūra – vektors tam, kā mēs spējam izjust un izpētīt ķermeņus un objektus. Darbs ar simetrisku arhitektūru atgādina par proporcionālas ģeometrijas nozīmi ikdienas dzīvē!

Arhitekti, dizaineri un citi domubiedri, kas sāk apzināties patiesību par sakrālās ģeometrijas dziedinošo spēku, atgādina mums par ezoteriskajām zināšanām un svētajiem instrumentiem, kas jau dabiski ir mūsos, lai mēs varētu pacelties jaunos apziņas līmeņos.

Eiropas vēsturiskajos ierakstos pirmais zināmākais ģeometrs Pitagors (ap 570.–495. g. p. m. ē.) uzskatīja, ka apmācība caur simboliem ir svarīgākais zināšanu nodošanas veids. Vārdos ietērptā forma nespēj pilnībā nodot to, ko spēj ģeometrija un simboli. Ievērojamais sengrieķu filozofs Platons (ap 420. g. p. m. ē.) kļuva par Pitagora ideju turpinātāju. Savā darbā “Tīmejs” viņš runā par pasaules uzbūves metafiziku un meklē struktūras pamatelementus. Matemātika un simetrija ir veids, kā ielūkoties pasaules uzbūves pamatos, to vērojot arī dabā, kurā veidojas simetriskas un ģeometriskas formas. Sakrālā ģeometrija ir arī kontemplācija par vides un matemātiski konstruētu un simetrisku objektu mijiedarbību. Platons runā par pieciem simetriskiem elementiem jeb regulārām ģeometriskām formām: 

1. heksagons jeb kubs (sešskaldnis) – atbilst zemes elementam (cieta viela); 
2. tetraedrs (četrskaldnis) – atbilst uguns elementam (enerģija);
3. oktaedrs (astoņskaldnis) – atbilst gaisa elementam (vējš, kustība); 
4. ikosaedrs (divdesmitskaldnis) – atbilst ūdens elementam (viskozitāte starp cietvielām); 
5. dodekaedrs (divpadsmitskaldnis) – atbilst ētera elementam (telpa).

Pirmās četras formas konstruē no regulāriem trīsstūriem, un tie pārstāv filozofiju par pasauli, kas būvēta no matērijas, t. i., no četriem pirmelementiem – uguns, ūdens, zemes un gaisa. Dodekaedrs ir īpašs, tas simbolizē ētera elementu, kas aizpilda tukšumu starp pārējiem elementiem, un to konstruē no regulāriem piecstūriem. 

Projekta ietvaros Latvijā izveidoti pieci Platona ģeometrisko formu objekti izvietošanai dabā iepriekš izvēlētās vietās, kas kalpo kā īpašas nozīmes pieturvietas Latvijas apceļotājiem un mudina iepazīt Latviju, izzinot ģeometriskās formas un to nozīmi. Vērtīgs tūrisma objekts jebkuram, bet zinātājam arī filozofisku pārdomu vieta, kur vērot elementu saplūšanu ar dabu. 

Cilvēka domāšanai, gluži kā dabai, ir virzība, tā atsaucas uz pieredzēto, lai sakārtotu pasauli sevī. Dabas formas virza cilvēcisko domu, raisa apceri, īpaši, ja to papildina zināšanas par objektu vēsturisko un filozofisko nozīmi. Uzstādīto Platona ģeometrisko formu objektu nolūks ir vedināt cilvēku uz pārdomām par savu saikni ar dabu, zemi, kas veido mūsu fiziskā plāna pamatus.

Katru arhitektūras objektu raksturo ne tikai ģeometriskā forma, bet arī krāsas tonis un tā izvietojums vidē. Ļoti daudzas mājas Latvijas teritorijā atrodas dabiskā vidē bez apkārtnē izvietotiem cilvēka radītiem objektiem. Novietojot Platona ģeometrisko formu objektus neapbūvētā vidē, ir radīta telpa, kurā iespējams vērot un sajust, kā taisnās līnijas iekļaujas dabiskā vidē. Mērķis un nodoms objektu izvietošanas dabā ir vedināt parka apmeklētāju rast atbildi uz jautājumu – kā atrast pareizo saskaņu starp formu, funkcionalitāti un izvietojumu, lai objekts iekļautos ainavā, ļaujot sajust, saredzēt, piedzīvot un apjaust to, kā cilvēku radītās formas kontrastē vai saplūst ar vidi.

Tā kā Platona formas reprezentē ne tikai ģeometriskus objektus, bet arī sajūtas, objekti izvietoti dažādos Latvijas novados. Vienlaikus vides objektu izvietošanas vēstījums ir par to uzturēšanu ikdienā, apzinoties, ka jebkura lieta jeb vieta degradējas, zaudē savu kultūrvēsturisko aspektu un izzūd, ja tā ir bez saimnieka uzraudzības.

“Attieksme pret formas valodu, telpu un vidi atšķiras atkarībā no cilvēka izziņas dziļuma. Atverot sevi zināšanām par dabas strukturēto un veidoto mijiedarbību ar cilvēku, mēs spējam daudz autentiskāk uztvert vidi un arhitektūru, sajust tās ietekmi uz mums, uz mūsu maņām un emocijām. Spēja sajust formas un struktūras ietekmi var ne tikai bagātināt mūsu maņas, bet potenciāli arī mainīt visu mūsu dzīvi.”

Jānis Kononovs, sakrālās ģeometrijas vides objektu autors.